Šī gada septembra beigās Starptautiskās muzeju padomes Latvijas nacionālās komitejas biedru grupa devās uz Ukrainu, lai apmeklētu Kijevas muzejus.
Pirmajā dienā kopīgi apmeklējām Ukrainas teātra, mūzikas un kino muzeju (Музей театрального, музичного та кіномистецтва України) un tikāmies ar muzeja darbiniekiem. Otrajā Kijevas dienā pabijām muzejā, kuru esot Kijevā nedrīkst neapmeklēt, – Mihaila Bulgakova muzeju (Літературно-меморіальний музей М.Булгакова) un mūsu gides Tatjanas Abramovnas pavadībā vienlaicīgi izstaigājām gan Bulgakovu, gan Turbinu dzīvokli. Pārskrējienā starp muzejiem, virzoties no Augšpilsētas uz Lejas pilsētu, Ārija Vanaga negaidot noorganizēja mūsu iekļūšanu Sv. Andreja baznīcā (arhitekts F. B. Rastrelli), iegādājoties bezmaksas biļetes visai grupai uzreiz. Priecājamies, ka Ukrainā uzticas cilvēkiem, jo Ārija iegādājās 16 biļetes, uzrādot tikai vienu ICOM karti. Nākamā tikšanās vieta bija Nacionālais Tarasa Ševčenko muzejs (Національний музей Тapaca Шевченка), kura darbinieki iepazīstināja mūs ar ekspozīciju, kā arī ar saviem nākotnes projektiem un plāniem.
Turpmākajās dienās apmeklējām muzejus vadoties vai nu pēc profesionālajām interesēm, sirds aicinājuma, vai nejaušības principa. Kā apmainoties iespaidiem konstatējām, apmeklēto muzeju spektrs ir bijis ļoti dažāds, un arī iespaidi un viedokļi par tiem mums bija visnotaļ dažādi, reizēm pat krasi pretēji, kas vērtējams ar lielu plusa zīmi, jo nozīmē, ka katram muzejam ir savs apmeklētājs, kurš aizies no muzeja ar iegūto unikālo pieredzi un saņemto emocionālo baudījumu. Ieguvām arī kārtējo apstiprinājumu jau sen zināmajam – muzeja apmeklētāja sajūtas un pēcsajūtas ļoti atkarīgas no pirmajiem reizēm vienīgajiem muzeja darbiniekiem, kurus viņš muzejā satop – kasiera, biļešu kontroliera un zāļu uzrauga.
