No 14. septembra līdz 16. septembrim Kirgizstānā notikusī ICOM ICLCM (ICOM Literatūras un komponistu muzeju starptautiskās komitejas) gadskārtējā konference bija pārsteigumiem bagāta. Savās pārdomās par konferencē dzirdēto un Kirgizstānā piedzīvoto dalās Antra Medne un Maira Valtere.
A. Medne: “Konferences atklāšanā uzstājās Kirgizstānas kultūras ministra vietniece, ICOM Kirgizstāna priekšsēdētāja Aida Alimova (Aida Alymova), kā arī ICLCM prezidents Adriano Rigoli, kurš augstu vērtēja konferences sagatavošanas procesā veikto darbu, ņemot vērā, ka pēdējā profesionāla muzeju speciālistu starptautiska konference Kirgistānā notika 1985. gadā.”
M. Valtere: “Šogad tēma bija “Literārie un komponistu muzeji: mērķi un metodes”. Šīs tēmas izvēli aktualizēja aizvadīto gadu ICOM rosinātās un visā pasaulē muzeju nozarē notikušās diskusijas, kas bija saistītas ar jaunās muzeja definīcijas noformulēšanu. Taču tā bija arī kā turpinājums pašā ICLCM starptautiskajā komitejā jau iepriekš aktualizētajai tēmai par literāro muzeju definēšanas problēmām. Šī tēma bija jau iekļauta 2015. gadā ICOM ICLM konferencē Tbilisi Gruzijā. Vēsturiski ir izveidojušās vairākas rakstniecībai veltīto muzeju formas, kurus var iedalīt vismaz trīs lielās grupās: autoru personībām veltīti muzeji, literatūras vēstures muzeji un literāriem tēliem veltīti muzeji. Literatūras muzeji vairāk kā citu nozaru muzeji savā darbībā iekļauj arhīvu un bibliotēku funkcijas un metodes. Nereti literatūras muzeji ar šīm citām kultūras mantojuma saglabāšanas un popularizēšanas formām ir saistīti arī institucionāli.
A. Medne: “Bez konferencei izvirzītās pamattēmas, tika diskutēti jautājumi par UNESCO Pasaules atmiņas fonda izstrādātiem kritērijiem materiālās un nemateriālās kultūras mantojuma saglabāšanā Kirgizstānā, kur pēdējos 70 gados nopostītas vēsturiskās ēkas, pilnībā pārbūvēts pilsētas vēsturiskais centrs, sagraujot nomadu tautu veidotās vērtības vairāku gadsimtu garumā. Lai saglabātu nacionālās tradīcijas, rakstu darbus un tradicionālos dziedājumus, kā arī nepieļautu apbūvi vēsturiskajā ainavā, tika parakstīts memorands par sadarbību starp Kirgizstānas Zinātnes un izpētes (SCEaR) komiteju un UNESCO Pasaules atmiņas fondu par atsevišķu kultūrvēsturisko ainavu un tradīciju saglabāšanu, ierakstot tās UNESCO pasaules atmiņas un mantojuma sarakstā. Savas uzrunas par secinājumiem darbā ar Pasaules atmiņas saglabāšanas programmu teica Ķīnas un Senegālas valstu pārstāvji. ”
M. Valtere: “ICOM ICLCM komitejas identitātes jautājumus savukārt savā referātā konferencē skāra Azerbaidžānas Mūzikas muzeja direktore Alla Bairamova (Alla Bayramova). ICLCM komitejā apvieno literatūras un komponistu muzejus. Alla Bairamova izvirzīja tēzi, ka varbūt vajadzētu paplašināt komitejas nosaukumu – nomainot “komponistu” vārdu ar “mūzikas”, tādejādi komitejā iekļaujot arī muzejus, kas veltīti mūzikas vēsturei un mūzikas izpildītājiem. Droši vien šī tēma turpmākajā komitejās darbā tiks diskutēta tālāk un varbūt kaut kad būs arī jaunas izmaiņas komitejas nosaukumā un darbībā.”
A. Medne: “ICLCM prezidents A. Rigoli savā priekšlasījumā par muzeju mērķiem un metodēm aicināja skatīt pasaules kultūras attīstību un virzienus globāli, nospraužot gan īstermiņa, gan ilgtermiņa mērķus, kurus iespējams realizēt, veidojot muzeja darbu strukturēti – gan kultūras materiālu saglabāšanas, gan pētīšanas procesā. Par savu pieredzi, ieviešot ikdienas muzeju darbā jaunās muzeju definīcijas kritērijus, runāja arī citi konferences dalībnieki. 2022. gadā pieņemtā jaunā ICOM (Starptautiskā muzeju komiteja) definīcija izvirza papildus pienākumus un izaicinājumus, ko katras valsts muzeju speciālisti var īstenot savā ikdienas darbā. ”
M. Valtere: “Līdzās tēmām, kas skar literatūras un komponistu muzeju un pašas komitejas darbības jautājumus, būtiska vieta bija ierādīta kirgīzu kultūras mantojuma iepazīšanai.”
A. Medne: “Konferences dalībniekiem bija iespēja iepazīties ar Kirgizstānas muzeju kolekcijām – t.sk., Mākslas muzejā, kur plaši pārstāvēti pēdējo 70 gadu mākslinieku darbi, un Vēstures muzejā, kur tiek stāstīts par nomadu kultūras vēsturi un mutvārdu folkloru, jo grāmatu izdošana Kirgizstānā sākās tikai 20. gadsimtā, kad tika pierakstīti literāri teksti un mūzika.”
M. Valtere: “Interesanti, ka konferenci uzņēma un norisi savā valstī organizēja ICOM Kirgizstāna, kuras vadītāja tagad ir Aida Alimova, Kurmanjas Datkas vārdā nosauktā Nomadu Civilizācijas centra direktore. Un, šķiet, tieši tādēļ, ka viņas vadītā centra – muzeja mērķis ir saglabāt un popularizēt kirgīzu kā nomadu tautas kultūras mantojumu, viņa lieliski pārzina šī mantojuma saglabāšanā iesaistītās kopienas un institūcijas un centās mūs iepazīstinām ar labākām no tām. ”
A. Medne: “ICLCM konferences dalībniekus iepazīstināja ar 20. gadsimta slavenākā kirgīzu literāta Čingiza Aitmatova ģimenes privāto muzeju, kas spilgti parāda 20. gadsimta 70. un 80. gadu nomenklatūrai pietuvināta cilvēka dzīves apstākļus un iespējas.
M. Valtere: “Kirgizstānā konferences laikā gūtie bagātīgie kultūras iespaidi rosina vēlreiz pārlasīt Č. Aitmatova (kuram šogad tiek svinēts 95 jubilejas gads) darbus.”
A. Medne: “Č. Aitmatovs ir viens no retajiem kirgīzu autoriem, kura darbi tulkoti latviešu valodā un viņa grāmatu tulkojumi latviski bija apskatāmi arī muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.”
M. Valtere: “Konferences laikā viesojāmies arī kazahu rakstnieka Muhtara Auezova (kazaku valodā: Мұхтар Омарханұлы Әуезов, 1897–1961) muzejā Čolponatā. Māja, kurā ir iekārtots muzejs, ir celta 1959. gadā, un Mukhtars Auezovs tur dzīvoja no 1959. līdz 1961.gadam. 1970. gadā tur tika atklāts muzejs-bibliotēka, kas tā arī darbojās līdz šodienai. Bibliotēkas aizsākumi ir rakstnieka meitas Leilas Mukharkizi (Leyla Mukhtarkyzy) savāktā 5000 grāmatu kolekcija. Muzejs ir neliels, jo arī pati ēka ir neliela, un arī ekspozīcija bija diezgan pieticīga. Taču pati muzeja-bibliotēkas forma, šķiet, tur pēc savas būtības, ir gana veiksmīgs risinājums – tā nodrošinot šīs kultūrvietas ciešas saites ar vietējo kopienu ikdienā un arī rakstnieka piemiņas saglabāšanu un popularizēšanu plašākai auditorijai.”
A. Medne: “Čolponatā notika atsevišķa konferences sadaļa, jo tā šobrīd ir tradicionāla kirgīzu 21. gadsimta pilsēta ar muzejiem, kuros saglabāts tautas nemateriālais un materiālais mantojums. Lai izpētītu kirgīzu tautas vēsturi, Isikula ezerā regulāri notiek izpētes darbi, jo ezera dzelmē atrodas vairākas viduslaiku pilsētas. Atsevišķa muzeja filiāle ir Petroglifu brīvdabas muzejs. Tajā atrodami atsevišķi akmeņi ar petroglifem un senajā valodā ierakstītiem vārdiem, kurus mūsdienās var atšifrēt tikai nedaudzi speciālisti. Čolponatas apkārtnē bija iespēja iepazīties ar Mairas pieminēto kazahu literāta M. Auezova muzeju pie kura darbojas arī publiskā bibliotēka, Čolponatas Vēstures muzeju, kurš 2023. gada oktobrī tiks aizvērts uz kapitālo remontu, un Nomadu Civilizācijas centru-muzeju , kurā notika konferences priekšlasījumi par kirgīzu tradicionālās kultūras neatņemamu vietu 21. gadsimtā.”
M. Valtere: “Kirgīzu kultūras bagātība bija man tiešām liels un patīkams pārsteigums. Šai kultūras mantojuma daudzveidībā – pieci fenomeni mani īpaši uzrunāja. Viens no tiem bija kirgīzu eposs “Manas”, kas ir visapjomīgākais eposs pasaulē. Atšķirībā no mūsu eposa “Lāčplēsis”, kas ir autora sacerēts un ir mūsu rakstītās literatūras daļa, eposs “Manas” radās un gadsimtiem ilgi pastāvēja kā tautas mutvārdu kultūras forma. To pilnībā pierakstīja tikai 20. gadsimtā. Un tas pārsteidzošākais ir tas, ka vēl tagad – 21. gadsimtā, tiek kopta un uzturēta šī mutvārdu eposa skandēšanas tradīcija. Arī mums, konferences dalībniekiem, bija iespēja dzirdēt eposa fragmentu skandējumus. Un viens no to izpildītājiem bija jauneklis, kurš izjutis dievišķo aicinājumu apgūt un skandēt eposu jau agrā bērnībā. Kā mazs bērns viņš eposu runājis jau 2013. gadā svinīgajā pasākumā, kad eposs tika uzņemts UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma pieminekļu sarakstā.
Kā otra kirgīzu kultūras bagātība, kas uzrunāja, bija viņu tautas instrumentu skanējums. Etnokompleksā “Supara” folkloras kopas dalībnieki lieliski nodemonstrēja dažādus tautas instrumentus, kā arī to spēles virtuozitāti un muzikālās iespējas.
Kā trešo fenomenu gribas minēt kirgīzu senā nomadu dzīvesstilā izkoptos un saglabātos ētiskos principus – kur vērtības ir saudzīga attieksme pret apkārt esošo dabu, (piemēram, nemazgāties un neizliet netīro ūdeni upēs un ezeros, un pat ne uz zāles vai augiem, ko ēd dzīvnieki), pret ģimeni un pret valodu.
Kā ceturtā kultūras izpausme, ko gribas nosaukt un kas “piesaistīja, pievilka acis”, bija kirgīzu tradicionālās kultūras izstrādājumu ornamenti. Šajos kirgīzu rakstos būtisks ir sava veida “iņ/jaņ” princips (kur tumšais vienmēr savijas ar gaišo) jeb pasaulē līdzsvarā esošās dualitātes simbolisks atspoguļojums.
Un kā piektais pārsteigums man bija Petroglifu brīvdabas muzejs. Šo brīvdabas ekspozīciju dažkārt sauc arī par “akmeņu dārzu”. Tajā ap 5000 akmeņu ir izvietoti 42 hektāros. Akmeņu izcelsme ir dabiska – tie savulaik ar upju un dubļu plūsmām sanesti no Kungei Ala-Too kalnu grēdām. Taču akmeņu izvietojums ir cilvēku roku darbs. Uz daudziem akmeņiem ir zīmējumi, kas tiek datēti ar 1500 p.m.ē. un 8.gs. m.ē. Tā ir bijusi pie Isikula dzīvojošo seno cilšu svētvieta un rituālu vieta. Ļoti iespaidīga ainava.”
Ph. D. Antra Medne, ICLCM valdes locekle, Aleksandra Čaka muzeja direktore
Maira Valtere, ICOM Latvija valdes locekle, ICLCM biedre, Jāņa Akuratera muzeja vadītāja
