Kolnasāta — Latgales gara svētnīca

Svētnīcas definīcija, saskaņā ar latviešu valodas vārdnīcu, parasti ir kāda reliģiska kulta vieta, bet tā sniedz ļoti šauru priekšstatu. Patiesāku svētnīcas skaidrojumu var meklēt tās etimoloģijā, jo vārds cēlies no proto-indoeiropiešu saknes *keu, kas nozīmē “spīdēt, gaišs, balts”. Svētnīcu drīzāk var saistīt ar vietu, kur tiek glabāta gaisma. 

“Kolnasāta” ir Latgales kultūras darbinieka, garīdznieka un pirmās Latvijas brīvvalsts laika politiķa Franča Trasuna (1864-1926) dzimtās mājas, kurās kopš 1991. gada atrodas viņam veltīts muzejs. 1992. gadā muzejā bija plaša svinību programma, kurā piedalījās novadnieks, trimdas rakstnieks, slavenā romāna “Cilvēka bērns” autors Jānis Klīdzējs (1914-2000) un citi tā laika Latgales kultūras darbinieki: Andris Vējāns (1927-2005), Anna Rancāne, Broņislava Mārtuževa (1924-2012) u.c.

Man šis muzejs ir īpaši tuvs, jo viena no pirmajām muzeja krājuma glabātājām bija mana vecmāmiņa Veronika Kūkoja (1943–2005), par to gan uzzināju tikai pēc viņas nāves. Latgalieši tika aicināti iesaistīties muzeja tapšanā, vācot vēsturiskus materiālus, līdzdarbojoties talkās un atbalstot muzeju finansiāli. 1991. gadā Veronika Kūkoja rakstīja: 

“Lai saglobōtu nōkušōm paaudzem F. Trasuna pīmiņu, muzeja “Kolnsāta” darbinīkim prīkšdīnōs ari gaidoms sasprynguma un pacīteibas pylns dorbs muzeja pyrmūs ekspoziceju izveidōšonā, kuras byus veļteitas F. Trasunam un jō dzymtai, atmūdas darbinīkam leidzgaitnīkim un nūvodnīkim, paradzāta ekspoziceja, kas stōstēs par Latgolas katōļu bazneicu, jōs nūzeimi latgaļu volūdas saglabōšonā. Latgolas cylvāku tykumeibas un gorspāka styprynōšonā.”

Franča Trasuna muzeja dibināšana bija kā simboliskas lāpas gaismas iedegšana tālākajā Latgales kultūras atjaunošanas procesā. Muzejs, daudzinot izcilo personību, kurš aizstāvēja Latgales intereses uz Latvijas politiskās skatuves, pats kļuva par šo ideju aģentu nākotnes paaudzēm. Gadsimtu senās idejas, kas atrodamas F. Trasuna darbos, rezonē arī šodienas Latgales sabiedrībā, ko pierāda teksts uz 2017. gadā atklātā Latgales kongresa simtgadei veltītā pieminekļa: “Varai pīdar laiceiba, taisneibai — myužeiba.” 

Nosaukums “Kolnasāta” iedveš zināmu bijību un tajā ietverts Latgales kods. Nosaukumā ir kaut kas lūgšanai līdzīgs — nedaudz no Latgales māmuļas siltuma, nedaudz no izbrīna, kāds rodas mazam cilvēkbērnam, pirmo reizi izejot ganos. Nedaudz no pakalnu tāluma un ezeru dziļuma. 

Latvijai, atgūstot neatkarību, īpaši aktualizējās jautājums par Latgales statusu Latvijas politiskajā ainavā un latgaliešu valodas līdzāspastāvēšanu latviešu literārajai valodai. Latgaliešu valoda padomju periodā tika lietota tikai katoļu baznīcās un mājās kā sarunvaloda. 20. gs. 80. gadu nogalē parādījās atsevišķu dzejoļu publicējumi, bet pirmais viena autora latgaliski sarakstītais dzejoļu krājums iznāca 1990. gadā — Antona Kūkoja “Sovā saimī”, ko izdeva Latgales kultūras centra izdevniecība Rēzeknē. Rakstu valodas tradīcija bija jāiedzīvina no jauna, īpaši laicīga satura darbos. 

Trasuna muzejs atrodas citu ciemata ēku ielenkumā. Starp balto un sarkano ķieģeļu ēkām un šīferu jumtiem vijas cauri padomju arhitektūras piemēri. Rodas Austrālijas aborigēnu rezervāta sajūta, jo praktiski nemanāma ir tūristiem paredzētā infrastruktūra un tehnoloģijas, kas lokalizējušās saimniecības ēkā. Tā vienlaikus ir pasākumu un izstāžu telpa ar lielu nākotnes potenciālu. 

Galvenā muzeja ekspozīcija iekārtota dzīvojamajā mājā, kur atrodama arī šīs ēkas 1923. gada fotogrāfija. Māja no ārpuses praktiski nav mainījusies, lai gan vairākkārt mainīts jumta segums un atsevišķas mājas detaļas. Iekštelpās dažviet palikuši autentiskie grīdas dēļi. Bez dzīvojamās mājas kompleksā atrodas 1990. gados būvētā pirtiņa, aka un šķūnis. 

1992. gadā pie muzeja savā vēsturiskajā vietā atgriezās koka krucifikss, ko veidojis koktēlnieks Antons Rancāns (1897-1942). Tā kā Sakstagalā nav savas baznīcas, krucifiksam ir īpaša nozīme vietējo cilvēku dzīvēs. Te ik gadu notiek tradicionālie Maija dziedājumi un vietējie iedzīvotāji regulāri pie krucifiksa noliek svaigus ziedus. Tādējādi “Kolnasātā” vienlaikus tiek glabāts un kopts kā materiālais, tā arī nemateriālais kultūras mantojums. Ir izstrādātas divas izglītojošas programmas par tradicionālajām Latgales kāzām un kristībām. 

Muzejā teritorijā atrodas akmens skulptūra ar desmit Bībeles baušļiem, ļaujot apmeklētājiem gremdēties pārdomās un pašrefleksijās. 

Katoļticīgie svētceļnieki ik gadu 15. augustā no visas Latvijas dodas uz Aglonu, lai atzīmētu Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienu. Svētceļojuma maršrutā noteikti varētu iekļaut atpūtu F. Trasuna “Kolnasātu” mājās. Tā ir vieta, kur cilvēki gadsimtiem ticējuši gara gaismai pat vistumšākajos laikos. Mūsdienu muzejs ir ne tikai kultūras mantojuma glabātājs, bet starta punkts visiem, kuri tic Latgalei šodien, rīt un nākotnē. 

Katrīna Kūkoja

Trasuna dzejas no muzeja speciālistu sakārtotā dzejas krājuma. 

Līpa

Francis Trasuns

Pi sātas aug maņ līpa,

Zam līpas pakrēslis.

Tī vysod mani stīpe,

Kod metēs mīkrēslis

Un vējeņš lopōs čabynōja klusu:

Nōc, atrasi pi manis atpyutu un dusu.

Roberta Mūka jaunais dienesta dzīvoklis

Trimdas rakstnieka un reliģiju pētnieka (reliģiologa) Roberta Mūka (īstajā vārdā Roberta Avena (1923–2006) muzejs Galēnos 2023. gadā svin savu pirmo lielo jubileju — desmitgadi, kas sakrīt ar paša autora simtgadi. Galēni jeb Vidsmuiža, kā agrāk dēvēts šis ciems, ir R. Mūka piedzimšanas un atdusas vieta. Lielāko daļu sava mūža rakstnieks pavadījis trimdā — sākumā bēgļu nometnēs Vācijā, 1956. gadā absolvējis Briseles brīvo Universitāti, sākot ar  20. gadsimta 50. gadu otro pusi dzīvojis Ņujorkā, Amerikas Savienotajās Valstīs, kur bijis arī viens no radošās grupas “Elles ķēķis” biedriem un ieguvis filozofijas doktora grādu Fordemas universitātes juridiskajā skolā (Fordham University School of Law). Mūža nogalē, Latvijai atgūstot neatkarību, R. Mūks pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur pasniedza lekcijas reliģiju vēsturē Latvijas Kultūras akadēmijā un bieži apciemo Galēnus. 

Mūka dzimto māju vieta mūsdienās atrodas privātīpašuma teritorijā. Rakstnieka tēvs Miķelis Avens bija pagasta valdes sekretārs-rakstvedis, kurš uz Galēniem pārcēlās kopā ar savu sievu Emīliju un dzīvoja pagasta piešķirtajā dzīvoklī. Rakstveži bija kā mūsdienu diplomāti, kuri regulāri pārcēlās no vienas dzīves vietas uz citu. Šī iemesla dēļ savus pirmos skolas gadus R. Mūks aizvadīja Dricēnos, bet savas ģimnāzista gaitas viņš turpināja Aglonas ģimnāzijā, vēlāk pārceļoties uz Rīgu, lai mācītos 1. Valsts klasiskajā ģimnāzijā. Biežā pārcelšanās R. Mūka dzīves laikā zināmā mērā sasaucas ar viņa tēva (rakstveža) likteni. 

Galēnu pagasts atvēlējis vietu muzejam vienā no 80. gados triecientempos uzceltajām Līvānu tipa mājām. Tā agrāk piederējusi skolai, kura šeit bija iekārtojusi internātu. Tur R. Mūks, kad viesojās Galēnos, nereti apmetās. Tāpēc nevar gluži tā teikt, ka muzeja ēkai nav saistības ar rakstnieku, kuram tā ir veltīta. 

Sākumā grūti pieņemt, ka personību ar tik plašu domāšanas vērienu varētu ietilpināties tik mazā un muzejam netipiskā Līvānu tipa mājā, tomēr, iepazīstoties gan ar muzeja vadītāju Gitu Palmu, gan muzeja ekspozīciju, R. Mūka tēls tiek uzburts acu priekšā kā no pīpes dūmiem. Muzeja pievienotā vērtība ir turpat netālu, muižas parkā, iekārtotā “Filozofijas taka”, kura ļauj plašāk iepazīt R. Mūka darbos paustās filozofiskās idejas caur koka skulptūrām, ko veidojuši pieci jaunie tēlnieki: Haralds Gerts, Raivis Mežaks, Marta Purviņa, Irina Kunce, Sandris Sondars. Skulptūras ataino tiltu, zirgu, krokodilu, vardi, stārķi, eņģeli, gan daudz sarežģītākus abstraktus tēlus, kas iemiesojušies Haralda Gerta skulptūrās “Cilvēks-Olis”, “Cilvēks-Koks” un Martas Purviņas vides objektā “Filozofijas upe”.

Lai veiksmīgāk izietu šo taku, muzejs piedāvā īpašu interaktīvu ceļvedi “Soli pa solim Roberta Mūka Filozofijas takā”, ko sagatavojusi iepriekšējā muzeja vadītāja Marta Binduka. Ceļvedis veidots tā, lai iepazīstinātu ar konkrēto tēlu un tā simboliku saskaņā ar R. Mūka idejām, kam seko aktivitāte, kas rosina reflektēt par izlasīto un piedzīvoto.

Līdzās takai atrodas arī Vidsmuižas Romas katoļu baznīca tāda, kādu to savā bērnībā redzēja R. Mūks, tomēr pārējais ciemats līdz ar sovjetizāciju piedzīvojis lielas pārmaiņas — tipveida vienas ģimenes un daudzīvokļu mājas. Muzejs atrodas ciemata centrā. No vienas puses to apņem bērnu dārzs, kur siltās pavasara un rudens dienās dzirdamas bērnu čalas, bet no otras puses redzamas govju ganības.

Muzeja lielākais izaicinājums ir tā atpazīstamība un pamanāmība kā Latvijas kartē, tā pašā ciematā, un pat tad, kad apmeklētājs ir nonācis tik tālu, ka starp pārējām Līvānu mājām atrod īsto, nākamais sarežģījums ir ieejas atrašana. Šī iemesla dēļ 2023. gadā tika uzsākts projekts muzeja apkārtējās vides labiekārtošanai — ar pamanāma informācijas stenda izveidi.

Nepieciešami uzlabojumi pašas ēkas interjerā un eksterjerā. Ārpusē jūtama padomju laika dvesma, iekšpusē eiro-remonts, kas kopumā ir apsveicams, jo ļauj nodrošināt muzeja pamatfunkcijas, tomēr, lai attīstītu ekspozīciju un izstāžu darbību, būtu nepieciešama interjera modernizācija. Muzeja vadītāja Gita Palma intervijā atzīst, ka pārmaiņām jābūt radikālām, tādām, kas paustu R. Mūka brīvības garu. R. Mūka muzejs sper pirmos soļus, piesakot sevi kā netradicionālu, filozofa pīpes dūmos ieslēpušos personības muzeju ar lielu nākotnes potenciālu, vienojot vietējo kopienu dažādos pasākumos un izstādēs, piesaistot tūristus no visas Latvijas, iekopjot un padziļinot izpratni par apkārtējo ainavu, kā tas redzams “Filozofijas takā”. Muzejā radīta vieta nozīmīgām sarunām, pašatklāsmei un radošumam.

Katrīna Kūkoja

Trīs mūzu kalps Herberts Dorbe

Herberta Dorbes (1894–1983) ir daudzu bērnu grāmatu autors, rakstījis gan dzejoļus, gan sastādījis vairākas mācību grāmatas. Mazāk zināmi viņa darbi pieaugušajiem lasītājiem, to vidū vairāki vēsturiski romāni par Ventspili un tās apkārtnes ļaužu dzīvi, tostarp par tik nozīmīgām personībām kā Ernestu Dinsbergu (1816-1902). 

Dorbe ir dzimis 1894. gada 15. februārī Zlēku pagastā. 1905. gadā ģimene pārcēlās uz Ventspili. H. Dorbe mācījās pareizticīgo skolā. 1915. gadā ģimene devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Pēc pieciem prombūtnē pavadītiem gadiem, 1920. gadā H. Dorbe atgriezās dzimtenē un strādāja par latviešu valodas un dziedāšanas skolotāju Užavā, Vārvē vēlāk Ventspils 2. pamatskolā. Brīvajā laikā viņš nodevās rakstniecībai, vēsturiskā mantojuma saglabāšanai un mūzikai. Tēlaini viņu var dēvēt par trīs mūzu kalpu, kur mājas “Senču putekļi” ir mūzu iemiesotājas, kas atspoguļojas trīs simbolos pie mājas ieejas. H. Dorbes muzejs vēsta ne tikai par literāta neparasto personību, bet ir spilgts 70. gadu padomju interjera paraugs, kas ir saimnieka radoši papildināts, lai kalpotu visām saimnieciskajām vajadzībām. 

Darbistabas sienas noklātas ar grāmatu plauktiem, centrā rakstāmgalds ar rakstāmmašīnu un dažiem neparastiem rīkiem — koka tāfelīti ar iedobtām līnijām. Tas bija īpaši svarīgs palīglīdzeklis laikā, kad H. Dorbe zaudēja redzi. Iedobtās līnijas ļāva labāk orientēties uz papīra un rakstīt, pat neredzot uzrakstīto. Rakstnieka redzes zaudēšana un veids, kādā viņš turpinājis savu radošo darbību, muzeja speciālistus iedvesmojusi radīt izglītojošo programmu, kurā skolēni iepazīst Braila rakstu un mēģina izprast cilvēkus ar redzes traucējumiem un izaicinājumus, ar kādiem tiem jāsaskaras. Rakstnieka redzes pasliktināšanās dēļ viesistabā ielikts logs uz gaiteni, kas telpu padara daudz gaišāku. Viesistaba bija vieta, kur mita H. Dorbes otrā mūza — mūzika. Viņa iecienītā komponista Ludviga van Bēthovena (1770-1827) attēli rotā istabas sienas, bet dārzā ir komponista biste. 

Dārzs ir neliels, bet katram kokam ir savs stāsts, kurus rakstnieks pats piefiksēja manuskriptā, kas pēc viņa nāves tika izdots grāmatā “Savu bēniņu direktors” (1984). Tajā lasāma epizode, kā iesācies darbs pie dārza veidošanas:

“Mūsu mājas atklātās verandas priekšā sētās pusē atradās brīvs laukums. Pēc mājas uzcelšanas mēs tur ierīkojām kartupeļu lauciņu, bet tad nolēmām: cilvēks taču nedzīvo vienīgi no kartupeļiem, bet arī no skaistuma savā ikdienas dzīves ritumā. Pēc tam šo lauciņu pārvērtām par zālāju, ko no četrām pusēm ierobežo celiņš gar verandu, četri metri garš, ļoti zems liepiņu dzīvžogs, žogs gar kaimiņu gruntsgabalu un “Talsu skaistule”, ir tāda bumbieru šķirne. Šī laukuma vidū bija īstā vieta gobai, ko no dārzniecības atgādāja divi stipri vīri ar zirga transportu. Goba ar savu plato un nokareno zaru vainagu kā cāļu māte ar spārniem nosedza visu laukumu, ieskaitot miniatūru ūdens baseiniņu ar akmeņu krāvumu un papardes puduri pie tā; piezīmējams, ka šī paparde nākusi no Dundagas Slīteriem.  Tagad mūsu dārzā ir trīs gobu šķirņu pārstāves: parastā, piramidālā un šī platzare, ko sauc arī par sēru gobu. [..] Gadās, ka dažs ciemiņš izsaka savu izbrīnu par šo koku, ka tas ērmīgi iedēstīts laikam ar saknēm gaisā. Es tādās reizēs ar smaidu atbildu: šis skumjai koks nav gan iedēstīts ar kājām gaisā, bet tā ir tāda gobas suga un tāds viņas liktenis.”

H. Dorbes dārzā aug arī eksotiski un Latvijas dabai neraksturīgi augi. Viena no tām ir ciedru priede, ko rakstniekam uzdāvināja draugs, kurš to atveda no ekspedīcijas Sibīrijā. No desmit iesētajām priedes čiekuru sēklām izdīga trīs. Kaut gan lēni stiepusies augumā, kā H. Dorbe pats novēroja, pieņemdamās augumā aptuveni centimetru gadā, ciedru priede mūsdienās izaugusi par varenu koku, kas nu jau pati ražo čiekurus. 

Stāsti par dārzā augošajiem kokiem ir daļa no muzeja izglītojošā piedāvājuma. Katram kokam blakus ir neliela plāksne ar H. Dorbes citātiem. Iepazīstoties ar tiem, var iegūt zināšanas par koku šķirnēm. Dārzs ir neatņemama mājas sastāvdaļa, kas manifestē rakstnieka personību un vērtības, starp kurām viena no svarīgākajām ir dabas mīlestība. Mīlestība, kas netiecas ierobežot un pakļaut, bet ļaut, lai augs turpina dzīvot tā, kā pats vēlas. Iespējams, dārznieki teiktu pilnīgi ko citu, bet H. Dorbe stingri iestājās pret koku un krūmu apgriešanu, jo uzskatīja, ka kokiem sāp tāpat kā cilvēkiem. Grāmatā “Savu bēniņu direktors” viņš uzver, cik ļoti viņu apbēdina liepiņu dzīvžogs: 

“Runājot par brīvi, nevar nepieminēt liepiņas mūsu dārzā, kuras aug lielā nebrīvībā. Tas, liepiņu dzīvžogs, divos atsevišķos posmos ap seši metri kopgarumā. Maznozīmīgi,  kāpēc šos stādījumus ierīkojām, bet svarīgais ir tas, ka šīm liepiņām ik gadu divas reizes nežēlīgi un nejēdzīgi apgriež viņu maigos dzinumus, lai to izskats būtu līdzens. Kā te līdzēties? Ļaut liepiņām augt brīvi savvaļā? Iznīdēt pavisam? Turpināt katru gadu viņu apcirpšanu? Barbarisms kā vienā tā otrā gadījumā. Morāle? Liela nozīme ne vien plānojumam tuvākā nākotnē, bet arī tālākā skatījumā, vienalga, vai tāds plānojums attiecas uz dārza izveidošanu vai citā jomā. Nav vietas kroplumam ne sabiedrībā, ne sadzīvē, ne dabā.”

Dārzā ir lapenīte, kur H. Dorbem ļoti patika uzturēties. Rakstnieks mēdza apstaigāt savu dārzu kopā ar palīgiem. Viņa pavadonis bija suns Pičiņš, kurš aizveda saimnieku visur, kur bija nepieciešams, arī uz dārza lapeni.  Vēl viena H. Dorbes mūza bija aizrautība ar pagātnes mantojumu. Savas mājas bēniņos viņš ierīkoja seno mantu krātuvi, ko pats dēvēja par “Senču putekļiem”, no kā radies māju nosaukums. Muzeja vadītāja Inese Aide stāsta, ka: “Senču putekļi” ir senči paši, kas paliek pāri no cilvēka, kad viņš ir beidzis savu aktīvo mūžu, kad ir beidzis savas šīs zemes gaitas, un to, ko viņš ir atstājis mums. Tie senču putekļi ir diezgan bagātīgi. Mums muzejā glabājas daudz tādu senču putekļu.” Mūsdienās muzeja krājumā komplektē ne tikai H. Dorbes materiālus, bet vāc liecības par visiem Ventspils puses rakstniekiem un kultūras darbiniekiem, tādējādi iedzīvinot literāta ideju par kultūras mantojuma saglabāšanu. H. Dorbes muzejs ir pērle Latvijas muzeju vidē, ko noteikti ieteiktu apciemot ikvienam, kura ceļš ved uz Ventspili. 

Katrīna Kūkoja

Skola un tās saimnieks

Dundagas dižmežos katra māja ir kā īpaša sala zaļajā jūrā. Viena no tām — rakstnieka un pedagoga Ernesta Dinsberga (1816-1902) dibinātā Kubalu skola, kur atrodas vienai no senākajām latviešu skolām veltītais muzejs. Šī nomaļā vieta izauklējusi ne vien daudzus latviešu dižgarus, no kuriem zināmākais ir tautas dziesmu apkopotājs Krišjānis Barons (1835-1923), bet arī mūsu kultūras un nacionālās identitātes pamatus. Savā noslēgtībā Kubalu skola cauri laikiem ir saglabājusi savu īpašo nozīmi. Tā palikusi praktiski neskarta, saglabājot savu senatnīgo šarmu.

  Dinsbergs, strādādams par mācītāja kučieri, bija apguvis lasīt un rakstīt prasmi no baznīcas grāmatām. Kad 1838. gadā vietējais barons lēma par latviešu zemnieku bērnu izglītošanu, kā pirmo skolotāju viņš norīkoja E. Dinsbergu, iesākumam piešķirot skolas vajadzībām no tagadējās skolas 200 metru attālumā esošo mežsarga māju, kur mācības uzsāka pirmās latviešu zemnieku bērnu klases. Drīz vien mājiņa kļuva par šauru un muižkungs deva rīkojumu jaunas skolas ēkas būvniecībai ar divām klasēm un guļam kambariem skolēniem, kā arī ar dzīvokli, virtuvi un dažām atsevišķām istabām palīgskolotājiem. 

Kubalu skolas būvniecību pabeidza 1843. gadā. E. Dinsbergs pārcēlās uz jauno ēku un pamazām sāka to iekārtot, pats būvējot mēbeles un ierīkojot zemnieku saimniecību, lai nodrošinātu savu ģimeni un palīgskolotājus, kas pievienojās vēlāk. Skolotājiem algu nemaksāja, bet ar drosmi, uzņēmību un neizsīkstošu darba tikumu, E. Dinsbergam izdevās radīt pieklājīgu saimniecību, lai atbalstītu skolotājus.  Dinsbergs bija aktīvs latviešu kultūras kopējs, kurš ne tikai rādīja saviem skolēniem gara gaismu, bet arī pats šo gaismu dedza, sarakstot virkni laicīga satura grāmatu.

Viņš bija viens no lasītākajiem latviešu autoriem, kurš uzturēja aktīvu saraksti ar saviem laika biedriem, tostarp jaunlatvieti Krišjāni Valdemāru (1825-1891). Vācu baroniem jaunlatviešu kustība šķita aizdomīga un bīstama. Notika kratīšana E. Dinsberga dzīvoklī, kur atrastās vēstules K. Valdemāram bija pietiekams iegansts, lai viņš zaudētu skolotāja darbu. Lielākā daļa viņa iedzīves tika izūtrupēta un E. Dinsbergs tika padzīts no skolas, ko pats bija izveidojis. Pēc gadiem barona dusmas rimās un viņš sūtīja vietējo mācītāju uz Rīgu, kur E. Dinsbergs tobrīd strādāja, lai aicinātu viņu atpakaļ uz Dundagu. Viņš atgriezās mājās un nostrādāja Kubalu skolā līdz sava mūža beigām.

 Mūsdienās neskarta saglabājusies vēsturiskā skolas ēka, tās pagalms ar divām saimniecības ēkām, aku un nelielu pieguļošo teritoriju ceļa pusē. Muzeja vadītājs Mārcis Tālbergs uzsver, ka muzeja vadīšana nozīmē ne tikai ekskursantu pieņemšanu, bet arī saimniecības uzturēšanu. Ap muzeju izveidots žogs, kurā atspoguļoti dažādi etnogrāfiskie žogu veidošanas paņēmieni, kā arī ierīkotas trīs izziņu takas, kurās iespējams uzzināt vairāk par ganībām, kas bijušas skolas apkārtnē. Otrpus ceļam var atrast vecā skolas pagraba pamatus. Skolas pagalmā ierīkots neliels paraugdārzs, kurā ik gadu tiek iekopta sakņaugu un garšaugu dobe. Saimniecības ēkas atjaunotas, takas izbūvētas, žogi sakārtoti, piesaistot projektu līdzekļus.

Tiem nepieciešama uzturēšana, kurā savu roku pieliek muzeja vadītājs. Kā rāda Kubalu skolas labas gribas piemērs — ar daudzām problēmām iespējams tikt galā, iesaistot muzeja darbiniekus un talciniekus. Tā vien šķiet, ka šī vieta pati atrod īstos saimniekos, kā 19. gadsimtā, tā mūsdienās.  Muzeja un apkārtējās teritorijas attīstības vīzijas projekts izstrādāts, bet šobrīd īstenota tikai daļa no lielā projekta. Sakārtota infrastruktūra, skolas ēkai veikti nozīmīgi uzlabojumi — logu nomaiņa, darbinieku telpu remonts — tomēr priekšā vēl pašas ekspozīcijas modernizēšana, apkures sistēmas ieviešana, kas gaida nopietnāku finansējumu. 

Kubalu skolas apkārtnē ir iespēja baudīt dabas skaistumu. Meži rada neatkārtojamu sajūtu un nošķirtību no apkārtējās pasaules. Pilsētniekiem vislielāko sajūsmu rada apkārt valdošais miers, bet miers ir mānīgs. Daba te manifestējas visā savā pilnīgumā.    Katrīna Kūkoja

Muzejs uz pilsētas skatuves

Rūdolfa Blaumaņa muzejā “Braki” vai brāļu Kaudzīšu memoriālajā muzejā “Kalna Kaibēni” ainava ir pirmais, ko novērtē ieejot muzeja teritorijā. Pilsētā ir citādi a skaļās ielas, automašīnu nemitīgā kustība, steidzīgie gājēji un riteņbraucēji, visa ir tik daudz, ka, lai pamanītu ainavu, ir jāuzstāda īpaši filtri, kas ļauj saskatīt to, kas stāv aiz visa raibuma.

Īpaša vieta Rīgā ir rakstnieka Jāņa Akuratera (1876-1937) muzejam – mājai ar tai piegulošo teritoriju. Pārdaugavā, netālu no Māras dīķa, Ojāra Vācieša un Torņakalna ielas stūrī nelielā uzkalnā atrodas askētiska divstāvu koka ēka, kas izskatās kā skandināvu dizaina ģimenes māja. No ārpuses mājai nav nekā lieka. Nekādu lieku kokgriezumu vai dekoratīvu arhitektonisku elementu. Interjerā katrai mazākajai detaļai ir īpaša nozīme. Kultūras vēsturnieka Daiņa Bruģa grāmata “Akuratera māja” atklāj mājas interjera detaļas, ekspozīcijas priekšmetus un to stāstus. 

Muzeja vadītāja Maira Valtere uzsver, ka novietojuma dēļ, māja atrodas kā uz skatuves, kur fasāde ir skatuves priekškars, to atverot, atklājas brīnumaina pasaule ar priekšmetiem, kas piederējuši mājas saimniekiem. Koks kā apdares materiāls mājas interjerā saistās ar J. Akuratera bērnības un jaunības atmiņām. Akuratera tēvs bija mežsargs, kurš dēlam iemācījis vērot un mīlēt dabu. Agrāk J. Akuratera mājas vietā augusi liela priede, kas atstājusi iespaidu uz rakstnieku, tādēļ viņš nolēmis celt savu ģimenes māju pie Māras dīķa uz smilšainās kāpas. Smilšainā augsne nav ļāvusi attīstīt sapni par sakņu dārzu un lielām puķu dobēm, tāpēc ap māju galvenokārt aug lazdas, jasmīni, ceriņi, rozes. 

Mājā dzīvoja J. Akuratera ģimene: sieva Marija un meita Laima. Viņas kopa un uzturēja māju arī pēc J. Akuratera nāves. Tik sievišķīgā gaisotnē bija grūti iztikt bez ziediem, tāpēc risinājumu rada, stādot puķes podos. Balkonā krāšņi ziedēja pelargonijas, bet veranda bija slavena ar dažādu krāsu kaktusiem. Muzejs respektē senās ģimenes tradīcijas, uzturot iekštelpu dārzu, kā tas bijis mājas saimnieku dzīves laikā.  Akuratera mājā katrs logs veidots kā rāmis dabas gleznām, kas mainās ik mirkli. Tā bija iecerējis mājas saimnieks, kuram, aizvadot vairākus gadus ieslodzījumā cietumā, saules gaisma un dabas klātbūtne bija vitāli nepieciešamas.

Pat mājas interjeru rotāja latviešu mākslinieku gleznotie dabas skati.  Akuraters savā iecerētajā un izsapņotajā mājā nodzīvoja vien pēdējos četrus dzīves gadus. Tajā laikā mājā pulcējās viņa līdzgaitnieki: rakstnieks Kārlis Krūza (1884-1960), izdevējs Jānis Roze (1878-1942) un citi izdevniecības “Jaunāko Ziņu” līdzstrādnieki. Šeit ciemojās arī meitas Laimas studiju biedri un draugi no Latvijas Universitātes, to vidū jaunā uzlecošā rakstnieku paaudze: Anšlavs Eglītis (1906-1993), Veronika Strēlerte (1912-1995) un daudzi citi. J. Akuratera muzejs arī šodien ir vieta, kur pulcēties dažādu paaudžu dzejniekiem, dziesminiekiem un māksliniekiem, kur vasarās norisinās tematiskie verandas lasījumi.

Laikā, kad ēka tika būvēta, apkārtne izskatījās citādāk — no mazā uzkalniņa pavērās skats uz Māras dīķi. 1930. gados norisinājās aktīva Māras dīķa krastmalas apbūve. Maira Valtere atzīst, ka apbūves jautājumā neiztika bez politikas, jo dīķa šajā pusē mājas būvējuši galvenokārt politiski labēji noskaņotie latviešu inteliģences pārstāvji, bet otrā krastā — kreisi orientētie.  Arkādijas parka apkaimē atradušās vairākas muižiņas, darbojušās fabrikas, ap kurām veidojušies strādnieku dzīvojamo māju rajoni, uz Vienības gatves un Torņakalna ielas stūra bija rotaļlietu fabrika, tālāk korsešu izgatavošanas manufaktūra un cigoriņu fabrika. Pāri dīķim — Holms&Co vilnas fabrika. Ap Māras dīķi izveidojās latviska vide, salīdzinoši ar citiem Rīgas rajoniem.

Kaut gan J. Akuratera māja atrodas divu ielu krustojumā, tās interjers un eksterjers veidots ar lielu cieņu pret dabu un tās skaistumu, manifestējot paša autora personību, kurā vienlaikus mīt gan vienkāršs kalpa zēns, gan izglītotais, pilsētas dzīvi baudījušais rakstnieks. 

Katrīna Kūkoja