Klusuma telpa Murjāņu “Dzirnakmeņos”

Antra Medne

Lakstīgalas Vilhelma Purvīša ābeļdārzā

Maija nogale un lakstīgalas, papildinātas ar ceriņu un kastaņu ziedēšanu ir klasiska Vidzemes ainavas vēla pavasara sastāvdaļa. Taurupes pagasta “Vecjauži” ir unikāla vieta jau tāpēc vien, ka tur dzimis latviešu izcilākais ainavu gleznotājs un pedagogs, viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem un nozīmīgākajiem māksliniekiem latviešu mākslas vēsturē Vilhelms Kārlis Purvītis (1872-1945). 

“Vecjaužos” mākslinieks pavadīja savas bērnības pirmos 14 gadus. Reljefs, meži, pakalnu nogāzes, gadskārtu ainavas veidoja mazā zēna māksliniecisku skatījumu un vēlmi krāsas atainot uz papīra. Vectēvs Jēkabs atbalstīja viņa interesi par glezniecību. Koki, krūmāji, gandrīz 80 ha zemes, kur varēja staigāt un vērot dabu. Arī mūsdienās visos gadalaikos “Vecjaužu” apkārtnes ainavā var atrast kaut ko no Purvīša. Ciemojoties savā bērnības mājā, mākslinieks zīmēja studijas, skices, kuras vēlāk papildināja un pilnveidoja.

Mākslinieka vectēvs Jēkabs Purvītis 19. gadsimta 70. gados sāka iekopt dārzu pie “Vecjaužu” mājām un aicināja mazo Vilhelmu palīgos, ierādot vietu vistālākajā dārza stūrī, kur jaunais dārznieks pats varēja eksperimentēt ar augļu koku stādīšanu un potēšanu. Ābeļdārzs bija liels un bagātīgs. Gadu gaitā vairākas no ābelēm bija nokaltušas un fonda “Viegli” komanda, organizējot kultūrtalkas, iestādīja 600 jaunus ābeļu kociņus ar senajām, pazīstamajām ābolu šķirnēm Latvijā – cukuriņi, dzidrie, strīpainie, tādā veidā atjaunojot seno dārzu. 

“Vecjaužu” mājās tradicionāli gatavoja sidru. Zem dzīvojamās mājas saglabājies liels pagrabs, kurā turēja ābolus visu ziemu. Āboli tika izmantoti kā pārtikas produkts – žāvēti un kompotos likti, kā arī sulās spiesti. Šobrīd sidra gatavošanas entuziasti atraduši 19. gadsimta receptes, ko izmanto par pamatu jauna sidra gatavošanai un viesu pacienāšanai muzejā.

Purvīša “Vecjauži” pēdējo gadu laikā piedzīvojuši pārvērtības un rit sagatavošanās darbi, lai nākotnē ciemiņus varētu uzņemt “Vilhelma Purvīša māja-muzejs”. Dzīvojamā māja ir atvērta apskatei, bet ekspozīcija vēl top, meklējot jaunus, vēl nezināmus eksponātus muzeja pētnieciskajā darbā. Apmeklētāji, kuri iebraukuši “Vecjaužu” pagalmā, var baudīt mākslinieka darbos atpazīstamo ainavu. 

Padomju laikā, kad kultūrvēsturiskām mājām nebija īpašas vērtības un daudzas ēkas Latvijā stāvēja tukšas, mākslinieks Jurģis Skulme (1928-2015) pieskatīja “Vecjaužus” un veda tur 19./20. gadsimta mijas koka mēbeles, lai paglābtu tās no iznīcības. Mēbeles piepildījušas muzeja ēkas daudzās istabas un organiski iekļāvušās interjerā.

20 gadus mākslinieka mājā dzīvoja Nīderlandes muzeja speciāliste Margarēta Lestrādena. Viņa īpašumu ar zemi 1998. gadā iegādājās no mākslinieka mantiniekiem, rīkojot tajā dažādus kultūras notikumus, par to 2007. gadā saņemot Kultūras mantojuma Gada balvu. Tomēr 2021. gadā M. Lestrādena nolēma nodot šo īpašumu atpakaļ Latvijas sabiedrībai un uzticēja mākslinieka mājas fondam “Viegli”, kas, domājot par muzeja un kultūrvietas attīstību, formulēja savas darbības konceptu trīs hernhūtiešiem būtiskās pamatvērtībās:

Daile – rezultāts, harmonija, vertikāle.
Daba – konteksts, cilvēks pasaulē.
Darbs – process, strādīgums, izcilība.

Skaista māja skaistā ainavā. No Vidzemes laukakmeņiem celtās ēkas aiztur visus vējus pakalna galotnē un dod patvērumu tās saimniekiem.

Viena no “Vecjaužu” saimes sievām Anna Ozola, kura visilgāk nodzīvoja mājās, tika uzskatīta par burvi un raganu, jo viņa apvārdoja ūdeni un būrās. Tā kā ļaudis nebija droši, par ko viņa buras un vai tie ir dievvārdi, vai kas daudz sliktāks, liela daļa no kaimiņiem centās no Annas izvairīties. “Vecjaužos” ir trīs akas. Viena no tām mājas pagrabā. Anna ņēma ūdeni no mājas akas un apvārdojusi, deva ļaudīm visādu kaišu ārstēšanai. No tā arī cēlās dīvainie stāsti par Annu. Patiesībā aka pagrabā bija vajadzīga, lai lielo ābolu ražu varētu ilgāk uzturēt svaigu. Muzeja speciālistes Annai iekārtojušas piemiņas stūrīti mājās un brīžos, kad nav atbildes uz visiem problēmjautājumiem, iet pie Annas “parunāties ar pārdabisko”.

Mājas vēsture vēl tiek restaurēta un līdz muzeja atvēršanai ar pilnu ekspozīciju un kultūrvēsturisko ainavu kāds brīdis vēl jāgaida, tomēr “Vecjauži” jau tagad ir vieta, kur atelpoties un dvēselei atpūsties. Vieta, kur apstājas laiks un dod iespēju katram ienācējam justies labi, neuzdodot pārāk daudz jautājumus un nerisinot globālas problēmas. Fonds “Viegli” veido savu labbūtības centru “Vecjaužos”.

Antra Medne

Teātris, kas zied caur jasmīniem

Lai nonāktu Aktieru Amtmaņu muzejā “Zvanītāju Bukas” sākumā izbraucam cauri Vallei, nelielam ciematam Bauskas novadā, tā centrā – Valles luterāņu baznīca. Nogriežamies pa labi un, pabraukdami garām kapsētai, nonākam pie ābeļu un jasmīnziedu ieskautas 20. gadsimta sākumam raksturīgas dzīvojamās mājas.

Līdz aptuveni pagājušā gadsimta vidum ēka kalpoja kā Amtmaņu dzimtas mājvieta. Padomju laikā ēkā atradās viens dzīvoklis un darbojās patērētāju biedrības sagādes centrs, kur vietējie iedzīvotāji varēja nodot pārtikas produktus. 1970. gados aktīvistu, tostarp latviešu teātra biedrības priekšsēdētājas Lidijas Freimanes (1920–1992), iniciatīva vainagojās ar lēmumu izveidot šeit muzeju, veltītu Alfrēda Amtmaņa-Briedīša piemiņai. Tā kā vecā “Zvanītāju Buku” māja bija ļoti sliktā stāvoklī un tās pamati bija bojāti, tika nolemts nojaukt veco ēku un tās vietā uzbūvēt jaunu māju, saglabājot ēkas vēsturisko veidolo. Valles kolhozs palīdzēja ar materiāliem, kā arī tika panākta vienošanās ar esošajiem mājas iedzīvotājiem par jaunas tipveida ēkas izbūvi viņiem, pāris metru attālumā no atjaunotajām “Zvanītāju Bukām”. Kopš 1985. gada 5. augusta te darbojas divu brāļu, aktieru, režisoru Teodora Amtmaņa (1883–1938) un Alfreda Amtmaņa Briedīša (1885–1966) muzejs. Tādējādi iznīcībai lemtās lauku mājas pārvērtās par kultūras un atmiņu vietu, kas turpmāk apņēmās glabāt Amtmaņu dzimtas vēsturi un Latvijas teātra mantojumu.

“Zvanītāju Bukas” ir abu brāļu dzimtā vieta. Alfrēds sevišķi mīlējis šo vietu un vienmēr atsaucies uz skaistajām baznīcas zvanu skaņām, kas arī devušas mājām nosaukumu, jo aktieru tēvs Fricis bijis zvaniķis Valles baznīcā, kas ainavā veido sava veida simbolisku trīsstūri starp baznīcu, muzeju un kapsētu.

Dabas saglabāšana un autentiskuma uzturēšana ir viens no aspketiem, ar ko “Zvanītāju Bukas” īpaši izceļas. Muzeja apkārtne tiek apzināti kopta vienkāršā lauku stilā, kur zālāji netiek pilnībā nopļauti. Vietas skaistums slēpjas tās dabiskumā – pļavu margrietiņas, meža zemenes un lauku sētai raksturīgās puķu dobes saglabātas, uzturot saikni vienkāršību un īstumu. Tās ne tikai priecē acis, bet arī ļauj apmeklētājiem izjust vietas seno auru, kas saglabājusies neskarta līdz mūsdienām. Šī aura, kā pats Alfrēds Amtmanis-Briedītis teicis, atspoguļo “debesu zilumu, dabas zaļumu un gaisa tīrību”, padarot “Zvanītāju Bukas” par īpašu vietu, kur dabas un cilvēka dzīves ceļi savijas mākslā un atmiņās. Vietas unikalitāti pastiprina Latvijas ainavai netipiska liepu rotonda, kuru stādījuši Amtmaņu vecāki. Mūsdienās tā ir kā simbols dzimtas mīlestībai pret šo vietu.

Viena no nozīmīgākajām tradīcijām, kas saistīta ar “Zvanītāju Bukām”, ir ikgadējs piemiņas pasākums. Svinot Alfrēda Amtmaņa-Briedīša dzimšanas dienu, katru gadu 5. augustā, neatkarīgi no tā, kurā nedēļas dienā tas iekrīt, “Zvanītāju Bukas” pulcē Latvijas Nacionālā teātra aktierus, darbiniekus, teātra mīļus un apkaimes iedzīvotājus, lai godinātu teātra mūzu. Papildus tam, katru reizi, kad tiek piešķirta Alfrēda Amtmaņa-Briedīša prēmija, tās laureāti iestāda jasmīna krūmu muzeja teritorijā. Šie jasmīni kļūst par dzīviem pieminekļiem, kas saista pagātni ar tagadni. Aktieriem tā nav vienkārši piemiņas vieta, šeit viņi atrod mieru un izjūt īpašu, gandrīz maģisku saikni ar teātra vēsturi un saviem priekštečiem.

Lai gan “Zvanītāju Buku” mājas 1970. gados tika pārbūvētas, tās joprojām caurstrāvo senatnīgo lauku sētas šarmu un autentisko kultūras vidi, kas apvieno pagātni un tagadni vienā elpu aizraujošā ainavā, kuras smaržu paspilgitna ciešā saikne ar Latvijas Nacionālā teātra radošo kolektīvu cauri laikiem un jasmīnziediem.

Katrīna Kūkoja

Satikšanās ar Janci no “Baltās grāmatas”

Rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa (1877–1962) “Baltā grāmata” vienmēr licies kā īsts svētums, ko lasīt var tikai ar tādu pietāti un maigumu, kas līdzīgs tauriņa spārna pieskārienam tikko plaukušam ziedam. Kad mani skolas biedri pamatskolā lasīja šo grāmatu, viņi nezināja ne olnīcu, ne riju, ne klēti, ne piedarbu, bet man viss bija tik tuvs un pazīstams, jo tādas bija arī manas bērnības mājās. Viņiem savukārt pirmā iepazīšanās ar tradicionālo latviešu sētu nāca tieši caur “Balto grāmatu”.

Pirms iebraukt “Riekstiņos”, lauku sētā, kurā rakstnieks pavadījis savu bērnību no triju līdz deviņu gadu vecumam, sākumā jāizbrauc cauri olnīcai – ganu ceļam, ko tagad abās pusēs ieskauj ozolu aleja. Mēs priviliģētā kārtā tiekam ielaisti ar transportu, bet ikdienā apmeklētāji šeit piebraukt nevar. Viņiem šis ceļš jāmēro kājām. 

Mūsdienās šeit ir saglabājusies dzīvojamā māja un tai pretī klēts tieši tādā novietojumā, kādas tās bijušas kopš Jaunsudrabiņa laikiem, kas arī atbilst tradicionālai sēļu sētai. Par dažām ēkām šobrīd vien ir tikai nojausma, piemēram, akmens no staļļa pamatiem, kas tagad redzams zedeņu žoga apjoztās puķu dobes stūrī.  

Muzeja ekspozīcija izvietota klētī. Tur iespējams iepazīties ar etnogrāfiskajiem priekšmetiem no tuvākajām apkārtnes mājām, tām, kuras pieminētas Jāņa Jaunsudrabiņa darbos. Tāpat šeit izvietota arī rakstniekam veltīta piemiņas istaba ar viņam piederējušām piemiņas lietām, fotogrāfijām un citiem priekšmetiem. Muzejā norisinās arī mainīgās tematiskās izstādes, nodarbības bērniem, kā arī izveidota pastaigu taka, kas ved uz veco smēdes/pirts vietu. Acīgākie apmeklētāji arī atpazīs to vītolu pudurīti, kur mazais Jancis būtu varējis savas stabules tēst.

Vietas ciešā saikne ar Jaunsudrabiņa daiļradi padara to par īpašu galamērķi katram latviešu literatūras un kultūras entuziastam, bet bez tā “Riekstiņiem” ir arī savs īpašais stāsts. Dzīvojamo māju, kaut gan tā atrodas muzeja teritorijā joprojām apdzīvo Neretas muižas kalēja dzimtas mantinieki, ar kuru gādību arī tiek turpināta muzeja darbība. 

Muzeja vadītāja Ilze Līduma šurp pārcēlusies pēc tam, kad noslēgušies viņas darba gadi Rīgā. Sākums tūkstošgades mijā nav bijis viegls un daudz kas veikts “sabiedriskā” kārtā, pirms muzeja oficiālā statusa iegūšanas. 2024. gadā Ilze Līduma saņēmusi Latvijas Muzeju biedrības iedibināto “Mērijas Grīnbergas balvu” par mūža ieguldījumu muzejniecībā, izceļot Jaunsudrabiņa bērnības māju sargātājas nozīmīgo lomu latviešu kultūras vērtību saglabāšanā un popularizēšanā. Kā intervijā stāsta pati muzeja vadītāja – tas ir darbs, ko viņa dara 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā, jo jebkurā brīdī var piebraukt kāds zinātkārs apmeklētājs, kurš jāsagaida, jāaprūpē un jāievada stāstā par Jāņa Jaunsudrabiņa bērnību. Šis ir netipisks gadījums, kurā robežas starp privāto un publisko telpu ir tik ļoti saplūdušas, ka to nav iespējams nošķirt. Tā ir dzīve muzejā, kas izpaužas arī tuvībā ar apkārtējo dabu. 

Starp Ilzes Līdumas mīļākajām vietām muzeja teritorijā ir vecā, simtgadīgā ābele, kā arī ozolu aleja. Šeit daba runā kā nekur citur un Ilze uzklausa šos stāstus, lai nodotu tos tālāk. Par to, cik daba šeit ir spēcīgi klātesoša liecina arī atbalsis. Nostājoties mājas galā un saucot meža virzienā iespējams dzirdēt līdz pat septiņām atbalsīm. Te jāizceļ arī vēl viens dabas neskartības aspekts – pa gaisu vilkta elektrības pieslēguma trūkums. Muzeja teritorijā pēdējās projektēšanas laikā ir likvidēti elektrības vadi, tādējādi vēl vairāk pietuvinot to autentiskai sēļu sētai pirms industrializācijas laikmetā. 

Pēdējo reizi “Riekstiņos” Jānis Jaunsudrabiņš viesojies 1939. gadā, kad ieradās uz mātes brāļa Jāņa Saknīša bērēm. Pēc tam emigrācijā, Vācijā, viņš bieži ir sapņojis par savām zaudētajām bērnības mājām, kuras nekad vairs dzīvē netika redzējis. Kā intervijā atklāj Ilze Līduma: 

“Viņš šo te viensētu uzskatīja par savām mūsmājām. Un kāpēc? Tāpēc, ka šeit paiet viņa apzinīgā bērnība. Trīs līdz deviņu gadu vecumā. Šeit viņš ir kopā ar savu viedo vecomāti, saimniekmāti, kura viņu māca saskatīt, ieraudzīt, atcerēties un pēc tam mācēt pastāstīt. To viņa ļoti labi iemācīja. Ne velti Jaunsudrabiņam ir tik skaisti dabas apraksti. Viņš bieži esot sapņojis, kaut varētu pabūt šeit un vēlreiz apciemot. Iespējams, ka viņš savos sapņos arī bija.”

Nenovērtēsim par zemu  iespēju apciemot  “Riekstiņus” un atgriezties šajās sapņu “mūsmājās” bez modernām tehnoloģijām, mākslīgiem skaņu efektiem, bez vaska figūrām un citām ārišķībām. Svarīgākais ir nosargāt “Balto grāmatas” sētu tādu, kādu to redzējis mazais Jancis. 

Katrīna Kūkoja