Ainavu muzealizācija 2024

"Muzejs un vide ir divi nesaraujami saistīti kultūras atmiņas elementi. Īpaša nozīme videi ir izcilu personību dzīves vietu saglabāšanā, kurā māja-muzejs iekļaujas un veido kultūras mantojuma kompleksu, kur pētījuma objekti ir ne tikai atsevišķi iedzīves priekšmeti un ēkas, bet arī ainava kā neatņemama muzeja sastāvdaļa." – Antra Medne

2024. gadā intervēti un filmēti pieci personību muzeji

2024. gada 27. maijā projekta “Ainavu muzealizācija” radošā komanda ieradās Murjāņu “Dzirnakmeņos”, lai ieraudzītu, sajustu un fiksētu vidi, sajūtas un skaņas. Visu filmēšanas laiku mūs pavadīja dzeguzes balss, apliecinot, ka lauku klusums sevī var iemiesot brīnišķīgas dabas skaņas. Ziedoņa muzejs Murjāņos bez dabas un ainavas nav iedomājams. Tieši īpašā vide bija tā, kas 1969. gadā, Ziedonim pirmo reizi ciemojoties Lojas upes krastā, lika iemīlēties mazajā, mežiem apaugušajā zemes strēlē. Priežu meža tuvumam bija arī dziedniecisks iemesls – tīrs, ozona bagātināts gaiss deva spēku dzejnieka slimajām plaušām.

Maija nogalē Taurupes pagasta “Vecjauži” filmējām unikālu vietu, kur dzimis latviešu izcilākais ainavu gleznotājs un pedagogs, viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem un nozīmīgākajiem māksliniekiem latviešu mākslas vēsturē Vilhelms Kārlis Purvītis (1872-1945). “Vecjaužos” mākslinieks pavadīja savas bērnības pirmos 14 gadus. Reljefs, meži, pakalnu nogāzes, gadskārtu ainavas veidoja mazā zēna māksliniecisku skatījumu un vēlmi krāsas atainot uz papīra. Vectēvs Jēkabs atbalstīja viņa interesi par glezniecību. Koki, krūmāji, gandrīz 80 ha zemes, kur varēja staigāt un vērot dabu. Arī mūsdienās visos gadalaikos “Vecjaužu” apkārtnes ainavā var atrast kaut ko no Purvīša. Ciemojoties savā bērnības mājā, mākslinieks zīmēja studijas, skices, kuras vēlāk papildināja un pilnveidoja. Jūnijā tika filmēti Zemgales un Sēlijas muzeji. Vallē, kur dzīvojusi režisora Alfrēda Amtmaņa Briedīša dzimta,iekārtots piemiņas muzejs ar sakārtotu ainavu un atsauci uz 20. gadsimta 30. gadiem, bet Jāņa Jaunsudrabiņa mājās “Riekstiņi” vēl jaušama 19. gadsimta sajūta ar rakstnieka paša stādītu ābeli un 200-gadīgo māju kā centrālo objektu vidē. No Rīgas muzejiem tika izvēlēts un filmēts 2024. gada 9. jūlijā Ojāra Vācieša muzejs, kura ēkas zīmējumi atrodami J. Broces darbos. Dzejnieka dārzs izveidots un pielāgots muzejpedagoģiskajām programmām.

Ziedoņa muzejs

Klusuma telpa Murjāņu “Dzirnakmeņos”

 

 

Imanta Ziedoņa fondu “Viegli” nodibināja 2010. gada pavasarī ar ideju, ka Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam jāpalīdz parādīties, tādēļ fonda mērķis bija atbalstīt jaunradi Latvijā un veicināt Imanta Ziedoņa ideju īstenošanos un vērtību turpināšanos, veidojot radošas, neparastas idejas un sabiedriskus projektus, kas atklāj Latvijas skaistumu.

2024. gada 27. maijā projekta “Ainavu muzealizācija” radošā komanda ieradās Murjāņu “Dzirnakmeņos”, lai ieraudzītu, sajustu un fiksētu vidi, sajūtas un skaņas. Visu filmēšanas laiku mūs pavadīja dzeguzes balss, apliecinot, ka lauku klusums sevī var iemiesot brīnišķīgas dabas skaņas. Ziedoņa muzejs Murjāņos bez dabas un ainavas nav iedomājams. Tieši īpašā vide bija tā, kas 1969. gadā, Ziedonim pirmo reizi ciemojoties Lojas upes krastā, lika iemīlēties mazajā, mežiem apaugušajā zemes strēlē. Priežu meža tuvumam bija arī dziedniecisks iemesls – tīrs, ozona bagātināts gaiss deva spēku dzejnieka slimajām plaušām. Otrs iemesls par labu Murjāņu zemes gabala izvēlei bija vieta, kur radošam, sabiedrībā pieprasītam cilvēkam iztukšoties un  no jauna uzlādēties. “Dzirnakmeņi” bija Ziedoņa klusuma vieta. 

Imanta Ziedoņa (1933-2013) un Ausmas Kantānes (1941-2022) Murjāņu ainavas veidošanā var izdalīt vairākus etapus. Pirmais bija mājas celtniecība Krasta ielā 12. Oriģināls vigvams latviskā sajūtā ar baseinu, kas tā arī nekad netika izmantots noteiktajam mērķim, bet ik pa laikam kalpoja alus pudeļu dzesēšanai. Teritorijā bija siltumnīca garšaugu audzēšanai, ko dāvināja viesi, bet divu radošu personību aizņemtībā, augi īsti neiedzīvojās. Ziedoņa laikā teritorijā galvenais akcents bija dzīvojamā ēka kā sanākšanas vieta ar spēcīgu enerģiju, kuru veidoja Lielvārdes jostas un Latgales keramikas klātbūtne.

Laikā, kad fonds “Viegli” nopirka īpašumu, tika uzbūvēta funkcionāla saimniecības ēka pēc arhitekta Jāņa Dripes projekta. To saskaņoja ar Ziedoni. Vēlāk tapa brīvdabas skatuve un kino, kur siltajos vasaras vakaros skatīties intelektuālas filmas.

Jaunākais ainavas objekts ir suņa Fuņa māja, kas domāta bērniem, viņu radošajām izpausmēm.

Seno latviešu klēti Ziedonis padomju laikā atrada Naukšēnu pusē un vietējais kolhoza priekšsēdētājs to dzejniekam uzdāvināja. Nezināmu iemeslu dēļ, 2015. gadā klēts gandrīz pilnībā nodega. Fonda biedri nolēma visu, ko var saglabāt pēc ugunsgrēka, saglabāt un atjaunot. Mainīja jumtu un izdegušos baļķus. Šobrīd klēts organiski iekļaujas “Dzirnakmeņu” ainavā un pilda konferenču un pasākumu vietas funkciju.

Ziedonis jau 20. gadsimta 70. gados deklarēja, ka cilvēkiem vajag dāvināt lielas un paliekošas lietas, nevis sīkumus. Pēc šī paziņojuma publiskajā telpā, kādu dienu Murjāņu pagalmā iebrauca pašizgāzējs un izgāza divus dzirnakmeņus. Tā sākās kolekcionēšana un akmeņu dāvināšana draugiem. Katram kolekcijas dzirnakmenim ir sava personificēta pase ar ierakstu, kad un no kurienes atvests. Ziedonis uzskatīja, ka akmeņi, tāpat kā mājas ir ar savu starojumu. Murjāņu dārzā staro 22 dzirnakmeņi.

“Dzirnakmeņos” aug kultūraugi, kurus stādījuši Ziedonis un A. Kantāne. Ziedoņa bērnības sapnis bija kļūt par dārznieku, jo, uzaugot nabadzīgajā piejūras zemē, viņš sapņoja par auglīgu zemi un lielām ražām. Ilgstoša tuberkulozes slimība liedza viņam iestāties Bulduru dārzkopības tehnikumā. Muzeja speciālisti turpina iesāktos zemes darbus un izveidojuši jaunas kultūrdobes ar garšaugiem un Ziedoņa darbos pieminētajiem augiem.

Gandrīz 35 dzīves gadus Ziedonis sazemējās ar Murjāņiem. Kopa augus un sarunājās caur puķēm. 2023. gadā muzeja speciālisti, sadarbībā ar vadošo tehnoloģiju lokalizācijas uzņēmumu Latvijā “Tilde”, izveidoja mākslīgā intelekta produktu, kas saklausāms Murjāņu dārzā. Bulduru dārzkopības tehnikuma speciālisti veidoja teorētisko teksta daļu par dažādiem augiem un mākslīgais intelekts, ņemot par pamatu Ziedoņa balsi, kompilēja stāstus, kurus katrs muzeja apmeklētājs var noklausīties āra ainavā. Tie nav pretrunā ar Ziedoņa filozofiju, jo dzejnieks definēja savu jaunrades formulu, nosakot, ka latviskā pašapziņa ir balstīta tradīcijā un savienota ar pašām jaunākajām tehnoloģijām, kādas pieejamas pasaulē. Šobrīd mākslīgais intelekts ir viens no rīkiem, ar kura palīdzību iespējams komunicēt ar sabiedrību. Tas ir provokatīvs un ne visiem saprotams, bet muzejs ir laba vieta, kur runāt par visu jaunāko tehnoloģiju pielietojamību un izvairīties no maldināšanas un meliem.

Ziedoņa māja sasaistē ar ārtelpu ir kā meditācijas vieta, kur iztukšot prātu un piepildīt sirdi, dodot iespēju turpināt radošo izziņas ceļu.

Antra Medne

Purvīša muzejs

Lakstīgalas Vilhelma Purvīša ābeļdārzā

Maija nogale un lakstīgalas, papildinātas ar ceriņu un kastaņu ziedēšanu ir klasiska Vidzemes ainavas vēla pavasara sastāvdaļa. Taurupes pagasta “Vecjauži” ir unikāla vieta jau tāpēc vien, ka tur dzimis latviešu izcilākais ainavu gleznotājs un pedagogs, viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem un nozīmīgākajiem māksliniekiem latviešu mākslas vēsturē Vilhelms Kārlis Purvītis (1872-1945). 

“Vecjaužos” mākslinieks pavadīja savas bērnības pirmos 14 gadus. Reljefs, meži, pakalnu nogāzes, gadskārtu ainavas veidoja mazā zēna māksliniecisku skatījumu un vēlmi krāsas atainot uz papīra. Vectēvs Jēkabs atbalstīja viņa interesi par glezniecību. Koki, krūmāji, gandrīz 80 ha zemes, kur varēja staigāt un vērot dabu. Arī mūsdienās visos gadalaikos “Vecjaužu” apkārtnes ainavā var atrast kaut ko no Purvīša. Ciemojoties savā bērnības mājā, mākslinieks zīmēja studijas, skices, kuras vēlāk papildināja un pilnveidoja.

Mākslinieka vectēvs Jēkabs Purvītis 19. gadsimta 70. gados sāka iekopt dārzu pie “Vecjaužu” mājām un aicināja mazo Vilhelmu palīgos, ierādot vietu vistālākajā dārza stūrī, kur jaunais dārznieks pats varēja eksperimentēt ar augļu koku stādīšanu un potēšanu. Ābeļdārzs bija liels un bagātīgs. Gadu gaitā vairākas no ābelēm bija nokaltušas un fonda “Viegli” komanda, organizējot kultūrtalkas, iestādīja 600 jaunus ābeļu kociņus ar senajām, pazīstamajām ābolu šķirnēm Latvijā – cukuriņi, dzidrie, strīpainie, tādā veidā atjaunojot seno dārzu. 

“Vecjaužu” mājās tradicionāli gatavoja sidru. Zem dzīvojamās mājas saglabājies liels pagrabs, kurā turēja ābolus visu ziemu. Āboli tika izmantoti kā pārtikas produkts – žāvēti un kompotos likti, kā arī sulās spiesti. Šobrīd sidra gatavošanas entuziasti atraduši 19. gadsimta receptes, ko izmanto par pamatu jauna sidra gatavošanai un viesu pacienāšanai muzejā.

Purvīša “Vecjauži” pēdējo gadu laikā piedzīvojuši pārvērtības un rit sagatavošanās darbi, lai nākotnē ciemiņus varētu uzņemt “Vilhelma Purvīša māja-muzejs”. Dzīvojamā māja ir atvērta apskatei, bet ekspozīcija vēl top, meklējot jaunus, vēl nezināmus eksponātus muzeja pētnieciskajā darbā. Apmeklētāji, kuri iebraukuši “Vecjaužu” pagalmā, var baudīt mākslinieka darbos atpazīstamo ainavu. 

Padomju laikā, kad kultūrvēsturiskām mājām nebija īpašas vērtības un daudzas ēkas Latvijā stāvēja tukšas, mākslinieks Jurģis Skulme (1928-2015) pieskatīja “Vecjaužus” un veda tur 19./20. gadsimta mijas koka mēbeles, lai paglābtu tās no iznīcības. Mēbeles piepildījušas muzeja ēkas daudzās istabas un organiski iekļāvušās interjerā.

20 gadus mākslinieka mājā dzīvoja Nīderlandes muzeja speciāliste Margarēta Lestrādena. Viņa īpašumu ar zemi 1998. gadā iegādājās no mākslinieka mantiniekiem, rīkojot tajā dažādus kultūras notikumus, par to 2007. gadā saņemot Kultūras mantojuma Gada balvu. Tomēr 2021. gadā M. Lestrādena nolēma nodot šo īpašumu atpakaļ Latvijas sabiedrībai un uzticēja mākslinieka mājas fondam “Viegli”, kas, domājot par muzeja un kultūrvietas attīstību, formulēja savas darbības konceptu trīs hernhūtiešiem būtiskās pamatvērtībās:

Daile – rezultāts, harmonija, vertikāle.
Daba – konteksts, cilvēks pasaulē.
Darbs – process, strādīgums, izcilība.

Skaista māja skaistā ainavā. No Vidzemes laukakmeņiem celtās ēkas aiztur visus vējus pakalna galotnē un dod patvērumu tās saimniekiem.

Viena no “Vecjaužu” saimes sievām Anna Ozola, kura visilgāk nodzīvoja mājās, tika uzskatīta par burvi un raganu, jo viņa apvārdoja ūdeni un būrās. Tā kā ļaudis nebija droši, par ko viņa buras un vai tie ir dievvārdi, vai kas daudz sliktāks, liela daļa no kaimiņiem centās no Annas izvairīties. “Vecjaužos” ir trīs akas. Viena no tām mājas pagrabā. Anna ņēma ūdeni no mājas akas un apvārdojusi, deva ļaudīm visādu kaišu ārstēšanai. No tā arī cēlās dīvainie stāsti par Annu. Patiesībā aka pagrabā bija vajadzīga, lai lielo ābolu ražu varētu ilgāk uzturēt svaigu. Muzeja speciālistes Annai iekārtojušas piemiņas stūrīti mājās un brīžos, kad nav atbildes uz visiem problēmjautājumiem, iet pie Annas “parunāties ar pārdabisko”.

Mājas vēsture vēl tiek restaurēta un līdz muzeja atvēršanai ar pilnu ekspozīciju un kultūrvēsturisko ainavu kāds brīdis vēl jāgaida, tomēr “Vecjauži” jau tagad ir vieta, kur atelpoties un dvēselei atpūsties. Vieta, kur apstājas laiks un dod iespēju katram ienācējam justies labi, neuzdodot pārāk daudz jautājumus un nerisinot globālas problēmas. Fonds “Viegli” veido savu labbūtības centru “Vecjaužos”.

Antra Medne

Aktieru Amtmaņu muzejs "Zvanītāju Bukas"

Teātris, kas zied caur jasmīniem

Lai nonāktu Aktieru Amtmaņu muzejā “Zvanītāju Bukas” sākumā izbraucam cauri Vallei, nelielam ciematam Bauskas novadā, tā centrā – Valles luterāņu baznīca. Nogriežamies pa labi un, pabraukdami garām kapsētai, nonākam pie ābeļu un jasmīnziedu ieskautas 20. gadsimta sākumam raksturīgas dzīvojamās mājas.

Līdz aptuveni pagājušā gadsimta vidum ēka kalpoja kā Amtmaņu dzimtas mājvieta. Padomju laikā ēkā atradās viens dzīvoklis un darbojās patērētāju biedrības sagādes centrs, kur vietējie iedzīvotāji varēja nodot pārtikas produktus. 1970. gados aktīvistu, tostarp latviešu teātra biedrības priekšsēdētājas Lidijas Freimanes (1920–1992), iniciatīva vainagojās ar lēmumu izveidot šeit muzeju, veltītu Alfrēda Amtmaņa-Briedīša piemiņai. Tā kā vecā “Zvanītāju Buku” māja bija ļoti sliktā stāvoklī un tās pamati bija bojāti, tika nolemts nojaukt veco ēku un tās vietā uzbūvēt jaunu māju, saglabājot ēkas vēsturisko veidolo. Valles kolhozs palīdzēja ar materiāliem, kā arī tika panākta vienošanās ar esošajiem mājas iedzīvotājiem par jaunas tipveida ēkas izbūvi viņiem, pāris metru attālumā no atjaunotajām “Zvanītāju Bukām”. Kopš 1985. gada 5. augusta te darbojas divu brāļu, aktieru, režisoru Teodora Amtmaņa (1883–1938) un Alfreda Amtmaņa Briedīša (1885–1966) muzejs. Tādējādi iznīcībai lemtās lauku mājas pārvērtās par kultūras un atmiņu vietu, kas turpmāk apņēmās glabāt Amtmaņu dzimtas vēsturi un Latvijas teātra mantojumu.

“Zvanītāju Bukas” ir abu brāļu dzimtā vieta. Alfrēds sevišķi mīlējis šo vietu un vienmēr atsaucies uz skaistajām baznīcas zvanu skaņām, kas arī devušas mājām nosaukumu, jo aktieru tēvs Fricis bijis zvaniķis Valles baznīcā, kas ainavā veido sava veida simbolisku trīsstūri starp baznīcu, muzeju un kapsētu.

Dabas saglabāšana un autentiskuma uzturēšana ir viens no aspketiem, ar ko “Zvanītāju Bukas” īpaši izceļas. Muzeja apkārtne tiek apzināti kopta vienkāršā lauku stilā, kur zālāji netiek pilnībā nopļauti. Vietas skaistums slēpjas tās dabiskumā – pļavu margrietiņas, meža zemenes un lauku sētai raksturīgās puķu dobes saglabātas, uzturot saikni vienkāršību un īstumu. Tās ne tikai priecē acis, bet arī ļauj apmeklētājiem izjust vietas seno auru, kas saglabājusies neskarta līdz mūsdienām. Šī aura, kā pats Alfrēds Amtmanis-Briedītis teicis, atspoguļo “debesu zilumu, dabas zaļumu un gaisa tīrību”, padarot “Zvanītāju Bukas” par īpašu vietu, kur dabas un cilvēka dzīves ceļi savijas mākslā un atmiņās. Vietas unikalitāti pastiprina Latvijas ainavai netipiska liepu rotonda, kuru stādījuši Amtmaņu vecāki. Mūsdienās tā ir kā simbols dzimtas mīlestībai pret šo vietu.

Viena no nozīmīgākajām tradīcijām, kas saistīta ar “Zvanītāju Bukām”, ir ikgadējs piemiņas pasākums. Svinot Alfrēda Amtmaņa-Briedīša dzimšanas dienu, katru gadu 5. augustā, neatkarīgi no tā, kurā nedēļas dienā tas iekrīt, “Zvanītāju Bukas” pulcē Latvijas Nacionālā teātra aktierus, darbiniekus, teātra mīļus un apkaimes iedzīvotājus, lai godinātu teātra mūzu. Papildus tam, katru reizi, kad tiek piešķirta Alfrēda Amtmaņa-Briedīša prēmija, tās laureāti iestāda jasmīna krūmu muzeja teritorijā. Šie jasmīni kļūst par dzīviem pieminekļiem, kas saista pagātni ar tagadni. Aktieriem tā nav vienkārši piemiņas vieta, šeit viņi atrod mieru un izjūt īpašu, gandrīz maģisku saikni ar teātra vēsturi un saviem priekštečiem.

Lai gan “Zvanītāju Buku” mājas 1970. gados tika pārbūvētas, tās joprojām caurstrāvo senatnīgo lauku sētas šarmu un autentisko kultūras vidi, kas apvieno pagātni un tagadni vienā elpu aizraujošā ainavā, kuras smaržu paspilgitna ciešā saikne ar Latvijas Nacionālā teātra radošo kolektīvu cauri laikiem un jasmīnziediem.

Katrīna Kūkoja